Pavadīt viņu bija manas dzīves grūtākais pārbaudījums. Grūtāks par darba zaudēšanu, visa mana dzīve, šķiet, bija iepakota tajos divos milzīgajos čemodānos un mugursomā, ko viņa neveikli uzmeta uz pleca, cenšoties izskatīties pieaugusi un neatkarīga.
Mana astoņpadsmitgadīgā meita, mans vienīgais bērns, Anna, devās mācīties – uz citu pilsētu, četru simtu kilometru attālumā. Mēs stāvējām uz perona, es devu pēdējos norādījumus: “Nēsā cepuri,” “Ēd zupu,” “Svešiem neatver,” “Zvani man.” Viņa māja, apskāva mani un steidzīgi devās, izliekoties, ka acī iekritusi skropsta. Bet es… es tik tikko turējos.
Pirmās nedēļas un klusais trauksmes Zvans
Pirmās nedēļas bija eiforijas pilnas – viņa sūtīja fotogrāfijas ar jauno istabu kopmītnē, kādu dīvainu ēdienu no studentu ēdnīcas. Stāstīja par jaunām iepazīšanām, par sarežģītām, bet interesantām lekcijām. Es par viņu priecājos, lepojos, mana meitene pieaug.
Pēc tam sajūsma mazinājās – tas ir normāli, es domāju. Sākās rutīna, mācības, mūsu sarunas kļuva īsākas. — Kā iet, meitiņ? — Normāli, mammu. Nogurusi, daudz uzdod. — Tu ēd? — Jā, jā, viss labi. Mammu, man jāskrien, mums seminārs, bučas. Viņas balss… tā kļuva citāda, blāvāka un tālāka nekā tie četri simti kilometri, kas mūs šķīra. Es to norakstīju uz nogurumu, rudeni, sesiju.
Pati cietu no “izlidojušās ligzdas sindroma”, un man šķita, ka es vienkārši projicēju savas ilgas uz viņu. Mans vīrs (otrais vīrs, Māris) man teica: “Atlaid viņu, Līga. Viņa ir pieaugusi. Ļauj viņai elpot, tu viņu apgrūtini ar savu aizbildniecību.” Es piekritu, centos.
Četri simti kilometru – tas ir ļoti tālu. Tāds attālums atdala manu māju no Annas, manas meitas, kura nu jau mācās lielā pilsētā. Parasti mēs runājam katru dienu un zinu, ka viņai klājas labi. Bet reizēm mammas sirds ir kā ļoti īpašs, maģisks muskulis, kas sāk sāpēt un uztraukties bez jebkāda redzama iemesla. Tā rīkojas pilnīgi neracionāli – kā neliels trauksmes signāls, kas iedegas tumsā.
Kādu nakti es pamodos no pilnīgi neizskaidrojamas, aukstas trauksmes sajūtas. Es vienkārši apsēdos gultā, kādu laiku skatījos tumsā un sapratu: kaut kas nav kārtībā. Manas domas skraidīja apkārt. Es paņēmu telefonu un zvanīju Annai. Zvanīju vienu reizi, bet viņa necēla. Mana sirds sāka sisties straujāk. Zvanīju vēlreiz – ilgi zvanīja, zvanīja, un tad pēkšņi atmetās.
Pēc minūtes atnāca īsziņa:
Mammu, es guļu, viss ok. Rīt piezvanīšu.
Parasti šādi vārdi mani nomierinātu, bet šoreiz tas nestrādāja. Ziņa šķita pārāk īsa, pārāk steidzīga. Tā vietā, lai atgultos, es sāku staigāt pa istabu. Es jutu, ka manas kājas vairs mani nevar noturēt, jo trauksme bija tik liela. Es vairs nevarēju atrast sev vietu. Manas domas sāka veidot visādus stāstus. Vai viņai ir slikts notikums? Vai viņa ir sarīkojusi strīdu ar draugiem? Vai varbūt viņa ir nelaimīga?
Satikšanās, kas uzreiz šķita “ne tā”
Es atvēru viņas istabas durvis ar savu atslēgu, ko viņa man bija atstājusi “jebkuram gadījumam”. Viņa bija tur, sēdēja gultā ar klēpjdatoru. Ieraugot mani, viņa notrīsēja un uzsmaidīja, bet tas bija tik mokošs, tik viltots smaids, ka man viss iekšā sastinga.
— Mammu? Bet tu… tu kāpēc nebrīdināji? — Pārsteigums! – es mundri samelojos. – Nolēmu apraudzīt, atvedu pīrāgus. Viņa neizskatījās labi.
Emilija uzsāk ceļu uz Eirovīziju: publisko jaunu dziesmu, ar kuru startēs “Supernovā” (+ VIDEO)
Tieši tā, visu nakti bija emocijās dēļ puiša, – man ienāca prātā. Mēs dzērām tēju ar maniem pīrāgiem, ko viņa gandrīz neēda. — Es neesmu izsalkusi, mammu, mēs ar meitenēm tikko pusdienojām. Viņa runāja ātri, satraukti, stāstīja par mācībām, par pasniedzējiem, bet es redzēju, ka viņa nav ar mani, bija saspringta kā stīga un nepārtraukti skatījās pulkstenī.
— Labi, es vismaz nedaudz sakārtošu, palīdzēšu tev, – es piedāvāju, gribēdama kaut ko darīt. — Nevajag, mammu, es pati! — Kas tur tāds, es vismaz iznesīšu miskasti…
Es pastiepos pēc miskastes spaiņa, kas stāvēja pie viņas galda, un tad viņa burtiski metās pie manis, aizšķērsojot ceļu. — Es teicu, nevajag! – viņa bija satraukta. – Es pati iznesīšu!
Tādu reakciju es negaidīju – tas nebija tikai lūgums, bet pavēle, un viņas balsī bija satraukums, ka mana trauksme pārvērtās pārliecībā. Es jutu , ka kautkas nav labi. — Anna, kas notiek? Es atvēru spaiņa vāku, virspusē bija parastas atkritumu – papīriņi, tējas maisiņi, bet es iedziļinājos un sastingu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
